1. |
Elpas dzimšana
01:24
|
|||
|
Es atvēru grāmatu...
...Tajā bija augu, dzīvnieku un cilvēku vārdi un attēli...
...Tajā bija aprakstīti elpu veidi...
...Es sāku aizrautīgi lasīt, bet tad, pavēries apkārt, pamanīju, ka vecais vīrs ir pazudis...
...Ilgi gaidīju, bet viņš tā arī neatnāca...
...Es turpināju lasīt, līdz sajutu dīvainu, smagu sajūtu krūtīs, tās sāka cilāties un es sapratu, ka esmu sācis elpot...
...Elpas apdullinošais spēks sakāpa galvā un varena matērijas arhitektūra izlauzās no manām domām...
...Lidojošais kolonnu templis sagrīļojās un, pēkšņi caurstrāvots, sāka krist...
...No rokām man izslīdēja grāmata un pazuda izplatījumā...
Katru reizi, kad es biju izlasījis jaunu nodaļu, tā atkal pazuda citā laikā un vietā...
...Bet atkal un atkal es to atradu un turpināju lasīt...
Šobrīd es to lasu un dalos arī ar jums
|
||||
2. |
||||
|
Cilvēka seja ir grāmata,
Rakstīta miglas burtiem.
Jo vecāka, jo vairāk nodilusi,
Tā cauro lappušu plīvurā izkliedē miglas vālus.
Kad grāmata izirst,
No tās pelniem paceļas rīta gaisma.
Ar saviem soļiem
Tad cilvēks jaunu grāmatu raksta.
Katra atstātā pēda -
Miglas trauks, pildīts ar gaismu
|
||||
3. |
Māsas ēnas
02:14
|
|||
|
Man patīk šūpoties šūpolēs,
Jo tad var just, kā putni lido;
Man patīk mīlēties,
Jo tad var just, kā otrs cilvēks dejo;
Man patīk elpot,
Jo tad var just, kā aizraujas elpa;
Man patīk klusēt,
Jo tad var just, kā kopīgie vārdi
Pārvēršas iekšējā tuksnesī;
Man patīk mīlēt,
Jo tad var just, kā gribas noķert savu ēnu...
Ai, ēnas, ēnas! - Tās mūsu māsas
|
||||
4. |
||||
|
Ēna ir mūsu tuvība pašiem sev. Mūsos mutuļojošā elpa ir tik neaptverama, ka mēs nespējam to visu laiku tikai apzinīgi tērēt ar savu dzīvību. Elpa laužas ārā caur mūsu porām, taču spēj aizklīst no mums tikai daļēji. Un Saules gaismas ietekmē tā veido ēnu - ikkatras radības vistuvāko radinieku.
Nāve var nogalināt miesu, taču ne koncentrētu elpu, - tā paliek ēnas veidolā, kamēr miesa pakāpeniski maina formu. Un ēna vienmēr mainās līdzi, tomēr nezaudē savu koncentrēto dabu. Ēna ir enerģiju krātuve. Ēna ir pretstats vējam.
|
||||
5. |
Sargies, vēja brāli!
01:51
|
|||
|
Sargies, vēja brāli!
Tavi mati plīvos.
Sargies mūsu dusmu!
Dusmas pāraugs tevī
Sargies, vēja brāli!
Tavs spēks pievils tevi.
Sargies mūsu prieka!
Prieks pazudinās tevi
Sargies, vēja brāli!
Brīvs tu esi sevī!
Mūsu bēdu sargies, brāli!
|
||||
6. |
Cilvēks ir māja #1
00:54
|
|||
|
Cilvēks ir māja.
Cilvēks ir četras sienas
Ar sirdi krāsns vietā.
Cilvēkam ir logi,
Durvis un skurstenis -
Vēdināšanai.
Bet patiesais cilvēks
Kā iekšējs logs
Pret ārēju pasauli
Ar izsistiem stikliem
Un nojauktiem rāmjiem
Tiecas ārpus cilvēka - mājas
|
||||
7. |
Vecais pulkstenis
00:44
|
|||
8. |
Cilvēks ir māja #2
00:38
|
|||
|
Cilvēks ir māja.
Cilvēks ir četras sienas
Ar sirdi krāsns vietā.
Cilvēkam ir logi,
Durvis un skurstenis -
Vēdināšanai.
Bet patiesais cilvēks
Kā iekšējs logs
Pret ārēju pasauli
Ar izsistiem stikliem
Un nojauktiem rāmjiem
Tiecas ārpus cilvēka - mājas
|
||||
9. |
Bezvārda pilsēta
04:36
|
|||
|
Pāri sniegotiem laukiem
Un vētrainām jūrām
Dus pilsēta, -
Tai vārda nav,
Tā sapnī redzēta.
To stāstīja man draugs
Pirms daudziem, daudziem gadiem,
Kad jautāju es viņam,
Uz kurieni viņš skatās
Dziļi, dziļi mežā
Starp drūmegļu rindām
Pelēka upe plūst
Pretī bezvārda pilsētas ielām.
Kas iekritis šai upē,
Tas nokļūt spēj tur - pilsētā,
Jo cits neviens kā upe
Ceļu uz pilsētu patiešām nezina
Šai pilsētā nav mašīnu, kas brauc,
Šeit klusums savas drūmās acis rauc;
Šeit, kādreiz nokļuvis, jau gadiem ilgi dzīvoju
Un ik pa laikam jums kādu ziņu atsūtu
Pie manis ciemos brauca vīriņš vecs
Ar lidojošu kolonnu, kas viņu gaisos nes;
Viņš vēstules jums veda, kaut nezinājāt to,
Bet nu jau sen vairs kolonna pie manis nelido
...Bet viss vēl priekšā kā lauki sniegoti,
Kur pēdas atstāj vīri nodoti,
Bet varbūt viņiem spēka bijis nav?...
!!! Es redzu - kolonna! - tā lido! Rau!!!
|
||||
10. |
||||
|
Ēna ir mūsu tuvība pašiem sev. Mūsos mutuļojošā elpa ir tik neaptverama, ka mēs nespējam to visu laiku tikai apzinīgi tērēt ar savu dzīvību. Elpa laužas ārā caur mūsu porām, taču spēj aizklīst no mums tikai daļēji. Un Saules gaismas ietekmē tā veido ēnu - ikkatras radības vistuvāko radinieku.
Nāve var nogalināt miesu, taču ne koncentrētu elpu, - tā paliek ēnas veidolā, kamēr miesa pakāpeniski maina formu. Un ēna vienmēr mainās līdzi, tomēr nezaudē savu koncentrēto dabu. Ēna ir enerģiju krātuve. Ēna ir pretstats vējam.
|
||||
11. |
Visvientulība
06:06
|
|||
|
Atvērts logs - svaigs gaiss iekšā plūst;
Bez drēbēm un domām tu sēdi gultā un gaidi...
Ko gaidi tu? - Viss ir tevī, viss esi tu!
Nav nekā tāda, ko tu pats sevī neatrastu
Izsists logs - svaigs gaiss iekšā plūst;
Kaunā un naidā tu stāvi pie loga un gaidi...
Ko gaidi tu? - Viss ir tevī, viss esi tu!
Nav nekā tāda, ko tu pats sevī neatrastu
...Loga vairs nav - tu stāvi cilvēku barā;
Tik daudz`seju un vaibstu - pieelpots visums.
Ko gaidi tu? - Viss ir tevī, viss esi tu!
Nav nekā tāda, ko tu pats sevī nemeklētu...
Tu neesi viens! - Skrien visam līdzi!
|
||||
12. |
Tavs miegs ir revolūcija
01:00
|
|||
|
Viļņi plūst un mākoņi veļas, -
Tagad tu esi viens no tiem
Miers taviem kauliem,
Tie bija tik skumji, -
Neviens vairs tos nemodinās
Vientuļās revolūcijas -
Tajās tu guli, tās ir tavs miegs
Par tevi sēro un tevi gaida;
Kas tie tādi, kas tevi sauc?
|
||||
13. |
Jāņtārpiņu komētas
00:58
|
|||
|
Jāņtārpiņu komētas pār brūkleņu globusiem.
Uz katra globusa pirkstu nospiedumi.
Uz katra nospieduma komētu izdedži.
No katra izdedža jauns sākums.
Globusu virtenes ap kaklu un globusu pilni grozi un saujas, - Tādi mēs pārnākam mājās pēc ceļa.
...Bet kabatās netīšām iebāztas komētas šaudās...
|
||||
14. |
Ar katru nākamo vilni
01:48
|
|||
15. |
Nemirstība
02:44
|
|||
|
Sapņo viegli, zūdamība!
Smagi elpo nemirstība.
Klusums murgos pārtapis,
Dzirdams vairs tik atbalsīs,
Nemirstības atbalsīs...
Sagrauj sienas, zūdamība!
Dubļos vēršas nemirstība.
Zudušais tiek atmiņām,
Nemirstības atnestām,
Nemirstības sargātām
|
||||
16. |
||||
|
Cilvēka seja ir grāmata,
Rakstīta miglas burtiem.
Jo vecāka, jo vairāk nodilusi,
Tā cauro lappušu plīvurā izkliedē miglas vālus.
Kad grāmata izirst,
No tās pelniem paceļas rīta gaisma.
Ar saviem soļiem
Tad cilvēks jaunu grāmatu raksta.
Katra atstātā pēda -
Miglas trauks, pildīts ar gaismu
|
||||
17. |
||||
|
Ēna ir mūsu tuvība pašiem sev. Mūsos mutuļojošā elpa ir tik neaptverama, ka mēs nespējam to visu laiku tikai apzinīgi tērēt ar savu dzīvību. Elpa laužas ārā caur mūsu porām, taču spēj aizklīst no mums tikai daļēji. Un Saules gaismas ietekmē tā veido ēnu - ikkatras radības vistuvāko radinieku.
Nāve var nogalināt miesu, taču ne koncentrētu elpu, - tā paliek ēnas veidolā, kamēr miesa pakāpeniski maina formu. Un ēna vienmēr mainās līdzi, tomēr nezaudē savu koncentrēto dabu. Ēna ir enerģiju krātuve. Ēna ir pretstats vējam.
|
||||
18. |
Turpinājums sekos
00:14
|
|||
If you like Imants Daksis, you may also like:
All Damn Day/ The Greatest Hits
by Bryant Eugene Vazquez
featured on Bandcamp Radio May 19, 2015
go to album
Written as she was coping with an auto-immune disease, the new EP from Rachel Angel offers hushed, silvery ’50s-style Americana.
go to album
Auckland-based group Tiny Ruins present a series of dazzling, folk-informed songs on their latest, grounded in tender vocal melodies.
go to album
Rin McArdle - S/T
by Rin McArdle
Strummy garage with a country twist from this Melbourne artist.
go to album
The debut LP from Allen Epley (Shiner, The Life and Times) blends '70s-style folk/pop songwriting with dreamy, swirling alt-rock.
go to album
The enigmatic Frank Ene's solo record lives in a magical world where Serge Gainsbourg fronts Yellow Magic Orchestra.
go to album
The Spell Between
by Caroline Blind
Swirling goth-rock from the big voice behind '90s outfit Sunshine Blind, featuring a who's-who of dark underground denizens.
go to album
